Ieiet veikalā pēc maizes un piena, bet iznākt ārā ar pilnu maisu dārzeņu un varbūt pat jaunu pannu – tā gadās daudziem no mums. Pēdējā laikā arvien biežāk pamanu, ka cilvēki dalās pieredzē par to, kuros veikalos izdodas iepirkties visizdevīgāk.
Interesanti, ka sarunās arvien biežāk pavīd būvmateriālu veikala “Depo” vārds, kad runa ir par parastu pārtikas grozu.
Cita pieeja cenu veidošanai
Daudzi brīnās, kāpēc veikalā, kurā galvenokārt pārdod naglas un krāsas, maize vai siers mēdz maksāt lētāk nekā lielajos pārtikas tīklos. Speciālisti skaidro, ka tam ir visai loģisks iemesls. Šādiem veikaliem pārtika nav galvenais peļņas avots. Viņu pamatdarbs ir būvmateriāli, mēbeles un dārza preces.
Ja pircējs atnāk pēc lamināta vai puķu podiem, viņam ir ērti turpat nopirkt arī vakariņas. Tā kā veikals lielāko peļņu gūst no dārgākām precēm, pārtikas produktiem viņi var atļauties neuzlikt tik lielu uzcenojumu. Tas ir veids, kā piesaistīt cilvēkus un padarīt iepirkšanos parocīgāku. Tāpēc nav jāmeklē nekādi noslēpumi – tā vienkārši ir atšķirīga biznesa stratēģija.
Vietējais pret ievesto
Pēdējā gada laikā situācija mūsu veikalu plauktos ir mainījusies. Daudzi ir pamanījuši, ka atrast Latvijas dārzeņus kļūst arvien grūtāk vai arī tie ir ievērojami dārgāki par kaimiņvalstu produkciju. Lauksaimnieki atzīst, ka šogad pieprasījums pēc vietējiem augļiem un dārzeņiem ir sarucis. Tajā pašā laikā importa preču plauktos kļūst arvien vairāk.
Tas radījis situāciju, kurā noliktavās stāv mūsu pašu audzētie tomāti un gurķi, kamēr lielveikali izvēlas ievest lētāku preci no ārzemēm. Tas sāpina gan audzētājus, gan pircējus, kuri gribētu atbalstīt vietējos zemniekus. Daudzi ražotāji pat nav cēluši cenas, lai tikai konkurētu ar lēto importu, tomēr veikalnieku uzcenojums bieži vien izšķir pircēja izvēli par labu maciņam, nevis izcelsmes valstij.
Kā pazīt īstu Latvijas preci
Reizēm iepirkšanās sāk kļūt par tādu kā izmeklēšanu. Uzrakstīts “Latvijas”, bet iekšā var būt kaut kas cits. Gadās, ka tirgotāji sajauc vietējos produktus ar ievestajiem, cerot uz pircēju lojalitāti. Piemēram, pavasarī redzami āboli, kas it kā audzēti Latvijā, lai gan zinātāji teic, ka noliktavas jau sen ir tukšas. Līdzīgi ir ar zemenēm un gurķiem.
Tagad likums paredz, ka pie katras preces ir jābūt norādītai valstij vai pat jāpieliek karodziņš. Tas palīdz orientēties, taču joprojām viss balstās uz tirgotāja godaprātu. Ja rodas aizdomas, ka cena vai izskats neatbilst norādītajai valstij, vienmēr var pajautāt pārdevējam vai apskatīties uz oriģinālās kastes. Cilvēki, kuri ilgstoši pērk pie konkrētiem audzētājiem, jau pēc garšas un smaržas pazīst, kura ir mūsējā un kura – nē.
Lasi vēl: Klusēt vairs nav vērts: Ģirts Jakovļevs atklāj, cik smagi nāca slavenā aina filmā «Pūt, vējiņi!»
Atbalsts, kas sākas no mums pašiem
Lai gan nodokļu likmes un lielveikalu politikas mainās, pircējs joprojām ir tas, kurš ar savu maciņu nobalso par to, ko viņš grib redzēt plauktos. Ja mēs meklēsim un jautāsim pēc Latvijas dārzeņiem, tirgotājiem būs iemesls tos iepirkt vairāk. Tas nav viegli, it īpaši laikā, kad cenas visam kāpj.
Tāpēc katrs mazais atklājums – vai tas būtu lētāks piens būvmateriālu veikalā vai svaigi gurķi tieši no zemnieka – palīdz sabalansēt ikdienas tēriņus. Svarīgi ir vienkārši būt vērīgiem un reizēm paskatīties nedaudz tālāk par ierastajiem pārtikas veikalu tīkliem. Galu galā, iepirkšanās ir mūsu ikdienas daļa, un tajā vislabāk paļauties uz veselo saprātu un personīgo pieredzi.
Kā jūs rīkojaties – vai skatāties uz produkta izcelsmes valsti, vai tomēr galvenais rādītājs ir cena? Varbūt arī jums ir savas “slepenās” vietas, kur iepirkties izdevīgāk? Padalieties ar savu pieredzi komentāros.
